Kas ir trofi reids

Trofijs Reids – kas tas par zvēriņu?
Tajos tālajos laikos, kad pirmais dublis uz zemes vēl tikai sāka veidoties un materializēties, tas ir, kaut kur starp ledus laikmetu un industriāli tehnisko revolūciju ar misteru Fordu priekšgalā – laikos, kad dzelzs rumaki kļuva arvien spējīgāki pārvarēt dažnedažādus šķēršļus, bāliņi šaipus Donavas tika izdzirdējuši ziņas, ka Rietumu pasaulē vairs nav modē meklēt atbildi uz jautājumu „Kas ātrāk – mašīna vai zirgs?”. Šajā jomā cilvēka bērnam viss jau šūpulī ir skaidrs. Taču atbilde uz otru eksistenciāli svarīgāko jautājumu „Vai izmēram ir nozīme?”, kas seko tūliņ pēc pirmā „Kuram garāks?”, vēl arvien nomoka filozofu prātus. Kā tas mēdz gadīties ar lielām filozofiskām mācībām, tā pat arī ar Trofi reidu – neviens vairs tā īsti nevar pateikt, kurš tad bija pirmais, kurš nolēma sacensties dubļu skriešanās sacensībās. Sacensību primārais uzdevums ir atrast 1-3 tonnas smagu, kustēties spējīgu metālizstrādājumu, aprīkot to ar iespējami daudz navigācijas ierīcēm, vinčām un citādiem grabulīšiem. Tad, izmantojot dažādus augstāko tehnoloģiju sasniegumus, aprēķināt ģeometriski vistālāko punktu no jebkura iespējamā traktora un šajā vietā iestādīt savu „autobūves veidojumu”. Parasti lielais vairums ar šo uzdevumu tiek galā. Un tikai tad izrādās, ka šis nav bijis pat pusceļš, jo, lai tiktu no šīs vietas ārā, nepieciešamas spējas un prasmes, kuras bieži vien iesniedzas pārdabiskajā. Mēģinot šādas spējas atrast un iegūt, iespējams satikt lapsas un Labās Fejas( ar ķirbi viņām nav nekāda sakara).

Viss dabiskais ir pārdabisks. Vai otrādi.
Kā jau visas labās un patīkamās lietas, tāpat arī dubļi izraisa atkarību. Neticīgie var pamēģināt. Tikai nesakiet, ka pirms tam neesat brīdināti! Visās samērīšanās disciplīnās, kas iesākas kā patīkama atpūta, agri vai vēlu atrodas kāds, kurš izdomā noteikumus, pēc kādiem tad kurā smilšu kastē tagad spēlēsies. Kas būs svarīgs kritērijs un kas ne. Kas drīkstēs spēlēties smilšu kastē un kas ne. Tā notika arī Trofi reida smilšu kastē. Pirmās dokumentētās sacensības notikušas 1931. gadā, Pierīgā, 5 kilometrus garā aplī ar ūdens un dubļu šķēršļiem. Tajās piedalījušās veselas sešas automašīnas. Puse pat sasniegusi finišu (šī attiecība raksturīga lielākajai daļai sacensību vēl šodien). Pirmās zināmās sacensības pēc dziesmotās revolūcijas notika bijušā Zvārdes poligona teritorijā. Ap to laiku Latvijā pamazām sāka parādīties bezceļam piemērotas automašīnas. Tās Latviju apguva gan humānās palīdzības veidolā, gan kā sausais atlikums no kolhoziem – UAZiku (tautā saukto Bobiku) un Ņivu veidolā, kas nesa līdzi arī bezceļa braucienu popularitātes pieaugumu. 1997. gadā pirmie latvju bāleliņi devās uz Trofi reida „Dakāru” – „Ladoga Trophy”. Šīs sacensības ir piedzīvojums, kur nedēļas laikā jāveic ceļš apkārt Ladogas ezeram, pārvarot akmeņainus stāvumus, dziļas upes un «Неодолимое болото» (nepārvarams purvs no krievu valodas). Taču saprast, kas tieši tas ir, var tikai tie, kas vaigā skatījuši болото неодолимое. Ar pirmo piegājienu ne vien apskatīti burvīgie dabas skati Karēlijā, bet izcīnīta arī uzvara. Kopš pirmā desanta latviešu trofireidisti diezgan regulāri ir ieradušies Pēterburgā (Ladoga Trophy starts tiek dots pie Izaka katedrāles Pēterburgas sirdī), lai cīnītos par Ladogas uzvarētāja titulu. Un ne reizi vien tas arī izdevies. Te gan jāpiebilst, ka pateicoties dažādiem aizbildinājumiem, diezgan bieži latviešu godīgi izcīnītās uzvaras ir pazudušas tiesnešu lēmumu līkločos. Bet ne šogad, prestižajā Proto kategorijā Latvijas braucējiem (V.Zeiza/A.Zeiza un E.Vansovičs/K.Kojalovičs) dubultuzvara.

Kā tad izmēra labāko Trofi reidā – uz papīra
Trofi reidā par uzvarētāju nebūt nekļūst ātrākais – ar to ir krietni vien par maz. Sacensība tiek vērtēta pēc diezgan sarežģītiem kritērijiem. Katras sacensības sastāv no vairākām papildsacensībām: ir braukšana pēc leģendas – gan klasiskas, gan GPS punktu leģendas; ir veiklības braucieni norobežotās trasēs- triāli; kā arī orientēšanas zonas – auto foto orientēšanās; un vēl arī apļa sacensības. Ieņemtā vieta katrā šajā papildsacensībā ekipāžai dod noteiktu punktu skaitu, kas tiek aprēķināts pēc kopējā startējušo dalībnieku skaita. Šo punktu summa tad arī nosaka uzvarētāju sacensībās. Trofi reids citu autosportu vidū izceļas ar to, ka šeit bez braukšanas prasmēm ekipāžai jāpārvalda arī orientēšanās apvidū un spēja izplānot savu maršrutu. Jo piemēram, orientēšanās zonās nav noteikta maršruta. Tāpat ekipāžai jābūt draugos ar modernajām tehnoloģijām – GPS un dažādām navigācijas programmatūrām, kā arī jāprot ātri un precīzi fiksēt fotoaparātā sasniegto kontrolpunktu. Ar to vien, ka ir izdevies atrast punktu kartē, veikt grūto ceļu līdz vietai, no kuras punkts redzams, vēl nepietiek. Lai kontrolpunkta atrašana tiktu ieskaitīta, pie tā ir jāieņem pareizs stāvoklis, tas ir – vienam no ekipāžas dalībniekiem ar vienu no rokām jāturas pie kontrolpunkta plāksnītes, ar otru roku – pie automašīnas neatņemamas sastāvdaļas. Šis pareizais stāvoklis tad kādam citam ekipāžas dalībniekam jāfiksē digitālajā fotokamerā, pie tam tas jāizdara tā, lai skaidri redzams būtu ne vien kontrolpunkta numurs, bet arī automašīnas valsts reģistrācijas numurs vai starta numurs, kā arī pareizā roku fiksācija. Regulāri šajā situācijā ieniezas deguns vai mugura. Un, ja fotogrāfs nepamana šādu, no pirmā skata nevainīgu pakasīšanos, tas var maksāt ar neieskaitītu kontrolpunktu, tas ir pilnīgi veltīgas pūles, iespējams, pat vairāku stundu garumā.

Ideāls Trofi reidists
No viesiem iepriekšminētajiem punktiem tad arī viegli secināt, kāds ir ideālā trofireidista portrets. Orientierists (nekļūdīgs), lieliski pārzina meža un purvu apvidus floru, lai zinātu zem kurām puķītēm ir trīs metrus dziļš akacis, bet kuri krūmiņi aug uz cietas pamatnes un, kas vēl svarīgāk, kuros krūmiņos nevajag iet, lai neuzmestos stipri niezošas pumpas. Vismaz trīs mēnešu pavadījis foto pulciņā Annas ielā pie Andreja Granta, lai apgūtu foto kompozīcijas un gaismošanas pamatelementus. Minimālais attālums no viena rādītājpirksta līdz otram vismaz 2,20 metri. Pamatzināšanas par to, kā darbojas iekšdedzes dzinējs, un vismaz reizi izlasīta pamācība „Neliels dzinēja kapitālais remonts lauka apstākļos”. Spēja visu augstāk minēto darīt 24 stundas no vietas. Bez gulēšanas. Nekādā gadījumā Trofi reidistam netraucē vismaz pamatprasmes saziņā ar dūņu rūķīšiem un fejām, it īpaši Labo Feju (Labā Feja – mistiska persona, kuru neviens tā īsti nav redzējis, bet ar kuru daudziem ir bijušas intīmas attiecības). Un kad visas šīs īpašības ir apvienojušās cilvēkā (vai biežāk tomēr pa drusciņai katrā no ekipāžas dalībniekiem), tad viņam ir arī jābūt labam auto braucējam, jo bez šīm maņām tas nebūtu autosports. Tie, kas nespēj vadīt automašīnu, parasti izvēlas kādu no līdzīgiem sporta veidiem, bet bez automašīnas, piemēram, niršanu. Un visbeidzot trofistam jābūt pietiekamā līmenī apguvušam vismaz augstākās matemātikas pamatkursu, lai saprastu, vai aprēķinātais rezultāts ir pareizs. Tomēr šis sporta veids visdrīzākais ir ieguvis popularitāti tādēļ, ka visas augstāk minētās īpašības ir dziļi vienaldzīgas tajā brīdī, kad tu laimīgi esi iekritis dubļu peļķē, notašķījies līdz acīm un saticis tur Labo Feju. Ja kādam liekas ka, lai satiktu labākos pasaku varoņus, jānoskatās Šreka Ilgi un laimīgi 3D versijā, nebūt nē – tas ir daudz vienkāršāk. Kā stāsta pieredzējuši vīri, lai satiktu Labo Feju vajag pavisam nedaudz – auto ar labu pārgājamību iedzīt labi dziļi purvā un drīz vien Feja ir klāt. Tuvība ar pasaku tēlu ir tik patīkama, ka daži visu savu dzīvi velta tam, lai tiktu vēl dziļāk purvā – tuvāk savai lielajai mīlai.

Kur un ar kādu auto tad Latvijā var Trofireidoties?

Jau kopš 2006. gada tiek rīkots Latvijas Trofi reidu čempionāts. Čempionāta ietvaros norisinās vismaz seši posmi, no kuriem nu jau diezgan tradicionāli viens posms norisinās Lietuvā. Vēl pirms Latvijas čempionāta savus pirmsākumus piedzīvoja Baltijas kausa izcīņa, kas, pakāpeniski augot, šogad jau ir kļuvusi par NEZ čempionātu. Automašīnas tiek dalītas vairākās kategorijās. TR1 ir vistuvākā standarta ielas automašīnai. Lai piedalītos šajā kategorijā nepieciešamas dubļu braukšanai paredzētas riepas un kāds nebūt pašizvilkšnās mehānisms – kā piemēram vinča. TR2 kategorijā ir automašīnas, kurām jau pieļaujamas diezgan ievērojami lielākas riepas, tomēr saglabājot ražotāja paredzētās rezerves daļas. Kategorijā OPEN atļautas jau diezgan plašas pārbūves. Ierobežots vien riteņu izmērs – līdz 33 collām diametrā. TR3 ir gandrīz pilnīga rīcības brīvība, vien nieka metrīgi riteņi un vēl daži nebūtiski ierobežojumi, kas rezultātā dod jaunbūvētus prototipus. Paralēli šīm automašīnu kategorijām jau otro gadu norisinās arī Trofi-reidu tūrisma kausa izcīņa. Sacensība standarta ielas automašīnām ar bezceļa elementu pārvarēšanu, lai pārliecinātos par sava apvidus auto iespējām, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Krišjānis Vīdušs

Latviajs Automobiļu federācijas

Trofi reidu komisijas priekšsēdētājs