Apsūdzība.
Augsti godātā automobiļu tiesību aizsardzības komisija! – Es esmu Suzuki Samurai (Toyota LC70, Landrover Defender, Nissan Patrol utt.) Pēc būtības vienkāršs darba zirgs. Bet katrs auto sirds dziļumos ir īsts sacīkšu rumaks. Tāpēc no sākuma es pat nopriecājos, kad mani sāka gatavot sacensībām. Tiesa gan, jau tad man vajadzēja saprast ar ko tas beigsies. Sākumā man uzlika milzīgi lielas riepas, no kurām nežēlīgi sāp kardāni un svilst sajūgs. Paši viņi skriešanai izvēlas vieglas krosenes, bet man liek to darīt garajos gumijas zābakos. Turklāt riepas bija tik lielas, ka nācās izgraizīt riteņu arkas. Es neesmu gluži šī gada modelis, bet vai tiešām kāds iedomājas, ka tā sakropļots es izskatos labāk? Ja runājam par izskatu, es protams neprasu, lai mani katru nedēļu ievasko, bet pilots varētu beigt ar mani gāzt kokus un trīties gar dubļainiem krūmiem – vairs jau nav nevienas dzīvas vietas manā virsbūvē! Atsevišķs stāsts ir dziļie ūdeņi. Es bez pūlēm varu šķērsot upes braslu apmēram metra dziļumā. Bet pilotam jau nav miera – katru reizi ūdeņi kļūst arvien dziļāki un dziļāki. Agrāk vai vēlāk tas beigsies ar hidrotriecienu, nesakiet, ka neesat brīdināti! Un visbeidzot tā smagā vinča! Lēkāt pāri akmeņiem un celmiem jau tāpat ir nopietns pārbaudījums piekarei. Bet viņi tai uzkrāvuši lielāko vinču, ko varējuši atrast un vēl milzīgu akumulatoru! Un tad mēģina ar mani stumdīt tonnām dubļu, it kā es būtu kaut kāds buldozers! (šis ir tikai mazs fragments no apjomīgā sūdzību blāķa, ko komisija ir pieņēmusi izskatīšanai)
Aizstāvība.
Mēs, sportisti, mīlam savus auto. Gadiem dzīvojam ar tiem kopā vienā garāžā un mājās dodamies labākajā gadījumā pārgulēt. Lolojam un kopjam katru skrūvīti, jo sportā sīkumu nav. Un, ja meža vidū mums gadīsies kāda nelaime, tad ne ātrā palīdzība, ne glābēju helikopters mums tur netiks klāt. Vienīgais, uz ko varam paļauties ir sporta auto. Tāpēc pret tiem arī izturamies, kā pret svarīgākajiem ģimenes locekļiem, kuriem nekas netiek taupīts. Protams, kad jācīnās par sekundēm un centimetriem, tad nekas un neviens netiek žēlots, bet, lai sasniegtu finišu, visu laiku ir jāpatur prātā viena doma – vai mans auto to izturēs? Varbūt lieku reizi ir jāizkāpj ārā, dubļos, lai pieliktu laipas vai pieāķētu vinčas trosi, nevis jāmēģina šo peļķi izbraukt ar pilnu gāzi un atsitienu pret celmu. Jo cilvēks var izturēt vairāk par tēraudu. Tie, kas tā nedomā, dubļos ilgi neizdzīvo.
Spriedums.
Ir tikai viens veids, kā pārbaudīt sūdzību pamatotību. Ir jābrauc dubļos! Pa īstam izbaudīt ekstrēmus pārbaudījumus var tikai pie nosacījuma, ja visi kopā darbojas kā viens organisms – pilots, stūrmanis un auto. Viens motors, divas galvas, četras acis, četras rokas, četras kājas un četri riteņi. Tikai tā var sasniegt augstus rezultātus, un tad nav vietas sūdzībām. Un kārtējais apliecinājums šādai pilnīgai saderībai bija Latvijas čempionāta trofi reidos 5.posms, kas vienlaicīgi bija arī NEZ čempionāta 1.posms. NEZ nozīmē, ka pie mums viesojās gan trofi reidu lielvalstu – Igaunijas, Lietuvas un Krievijas labākie sportisti, gan izlūki no Polijas un Čehijas. Spēcīgā konkurence lika saņemties arī pašmāju dubļu braukšanas vecmeistariem, kuriem Latvijas čempionātā pietrūkst cienījamu pretinieku.
Pasākums notika Alūksnes pilsētas svētku ietvaros, tāpēc visa piektdiena tika veltīta pilsētas skatītājiem. Bija paredzēta neliela pavizināšanās pa pļaviņu un organizatori pat bažījās, vai bez dragreisa aprīkojuma spēs objektīvi izvērtēt rezultātus, kas būs mērāmi sekundes simtdaļās. Bet māte daba izlēma citādi. Pēkšņi uznākusi tropiska lietusgāze pļaviņu pārvērta metru dziļā dubļu putrā. Un veiklības brauciena vietā sākās izmisīga cīņa par izdzīvošanu. Tie skatītāji, ko lietus nebija aizskalojis, kļuva par lieciniekiem pilnai emociju gammai un braucējiem bija jādemonstrē viss meistarības arsenāls. Rezultātā puse no dalībniekiem nespēja ierakstīties kontrollaikā, netrūka efektīgu kūleņu, izdauzītu vējstiklu un nokautu motoru. Tomēr arī šādos apstākļos stiprākie vienalga bija priekšgalā un lielu pārsteigumu rezultātu tabulā nebija.
Otrajā dienā pasākums pārcēlās uz Trapenes apkārtni un sportisti izklīda pa meža ceļiem un palieņu pļavām. Tikmēr skatītājus izklaidēja „Dubļu ērgļa” braucēji. Tomēr arī šeit lietavas bija krietni paaugstinājušas ūdens līmeni. Un sportistiem tas izrādījās kritiski augsts. Tajā pusē ir izcili ciņi. Pārplūstošās pļavās zāle labprātāk aug tādos kā kamieļa kupros. Bet, lai noticētu, ka šie kupri var izaugt virs cilvēka auguma, tas ir jāredz savām acīm. Pabraukt šādās vietās nav iespējams, un lai kaut kur pieāķētu vinčas trosi, stūrmanis uz priekšu netiek arī kājām. Mazās klases kapitulēja dabas pārspēka priekšā un viņiem nācās trasi saīsināt, kas ir ārkārtīgi reta parādība trofi reidos. Paši varenākie – TR3 cīnījās līdz galam, bet par uzvaru nācās samaksāt pārāk augstu cenu – divas trešdaļas spēkratu sacensības beidza priekšlaicīgi.
Par spīti mātes dabas untumiem, godalgoto vietu pretendentiem svētdiena sākās kā no baltas lapas. Rezultāti bija tik blīvi, ka visu noteica divi braucieni aplī, ko iepriekšējā dienā rūpīgi bija uzrakuši un uzirdinājuši dubļu ērgļi. Līderi mainījās vai katrā aplī, neviens negribēja piekāpties un mazākā kļūdiņa trajektorijas izvēlē maksāja kopvērtējuma vietas. Daudzie skatītāji nebija vīlušies, jo dubļu braukšanas festivāls izdevās jo krāšņs.
TR1 klasē uzvaru pēdējā braucienā izrāva viesi no Krievijas – Aleksandrs un Natālija Tjurini. Otrie Dzintara Urniežus, trešie Viktora Pahomova vadītās ekipāžas. Titulētais igaunis Tomass Karps šoreiz tikai ceturtais, lai gan pēc pirmā svētdienas brauciena bija līderis. TR2 klase Baltijas valstīs ir izmirusi dabīgā veidā, bet Krievijā vēl ir populāra. Organizatoriem gan izdevās atrast dažas vietējās ekipāžas, lai viesiem būtu ar ko pacīnīties, bet bez nopietnas sacensību prakses tās nevarēja sastādīt nopietnu konkurenci. Tāpēc likumsakarīga uzvara Sergejam Šikotarovam, otrais viņa dēls Ivans Šikotarovs, trešais Alvars Tahe no Igaunijas. Open kategorijā uzvarēja Armanda Apsīša trio, otrā Arņa Namajuna, trešā Andreja Savostina ekipāžas. Vienīgie, kas varēja atļauties pēdējā braucienā neiespringt, bija TR3 klases uzvarētāji Vilnis un Aigars Zeizas. Starp citu, Aigaram ir piedzimis dēls, tātad pēc gadiem 15 varēsim paskatīties, vai viņš sēdīsies tēva, vai vectēva vietā. Dinastijai ir mantinieks! Soli pa solim Zeizas bija iekrājuši solīdu pārsvaru un beidzamajā braucienā pietika ar trešo vietu. Otrajā vietā Anti Puusepp, trešajā Tarvo Klaasimäe ekipāžas no Igaunijas. ATV kategorijā uzvatēja Aleksejs Tuzovs un Andrejs Mirončiks no Krievijas.
Paralēli čempionātam risinājās „Dubļu ērgļa” kausa izcīņa. Mazajā klasē uzvarēja Romāns Jermolajevs, lielajā Mairis Jurka ar domubiedriem, bet ATV kategorijā Agris Jansons. Tūrisma kausa izcīņā – Aigars Mizga ar komandu.
Latvijas čempionāts noslēgsies 13.-15.septembrī izbraukuma posmā Lietuvā. Tā kā tas ir Latvijas pierobežā, tad nav neko tālāk no Rīgas, kā Alūksne. Sekojiet informācijai www.trofi.lv un www.4x4sport.lv.
Indulis Vīdušs
LAF trofi reidu komisijas vadītājs